Latvijas politiskā un ekonomiskā (t.sk. bandītiskā) elite it kā nomierinājās. Noziedzība bija nolaista ciešamā līmenī, medicīniskā apkope arī bija ciešama, ceļi taisījās, ekonomika cēlās... Pat rūpniecība sāka šur tur parādīties un augt. Bet kādam no Pasaules Stipro puses likās, ka viena no ex-USSR mikrovalstiņām pārāk labi dzīvo. Nedod dievs, to ieraudzīs vietējie no bagātajām valstīm, ka "balto nēģeru" dzīves līmenis pārāk labs. Tas ir jāsamaitā. Jo nevar taču pieļaut to, ka tepat, Eiropas austrumos nepelnīti labi dzīvo "nekas". Jā, Latvijas iedzīvotāji nekad nav bijuši "kaut kas". Ja nebūtu Raimonda Paula, vai kāds maz zinātu, kas tā tāda Latvija ir? Arī dziesmu svētki būtu tas pats, kas ziedu kaklarotas ar lielpupainām nēģerietēm Bahamu salās. Īstenībā, man liekas, ka tieši tā mūs uztver nobarotie Eiropieši, kas brauc šurp "tautumeitas lūkoties".
Un mūsu politiskā elite "pēkšņi" izdomāja, ka Latvijai ir jāiestājas Eiropas Savienībā. Jo, redz, Latvijas neatkarība ir apdraudēta. Un, lai saglabātu šo neatkarību, tā ir jāzaudē, iestājoties Eiropas Savienībā (loģiski?). Nē, izstāšanās no PSRS nebija kļūda. Tas bija pareizi. Bet palikt par neatkarīgu valsti mums neviens nekad neļaus. Stulbi, vai ne? Izrādās, ka, ja mēs neiestāsimies Eiropas Savienībā, tad mūs (kaut kādā veidā, tikai nezin kādā) savāks atpakaļ Krievija.
Sāka meklēt to harizmātisko, gudro, izteikto līderi, kas varētu Latvijas pilsoņus ievest draudzīgajā Eiropas valstu saimē. Un izrādījās, ka neviena nav. Visi ir "sasmērējušies". Ar visiem ir saistīti kaut kādi skandāli. Atrada tikai vienu, par kuru visi bijām gandrīz aizmirsuši. Viņš desmit gadus strādāja Latvijas Bankā par prezidentu. Ko viņš tur darīja, neviens nezina. Vienīgais, ko esam dzirdējuši, ir tas, ka viņš esot gājis pilotu skolā un viņam tagad ir lidotāja tiesības. Mans personīgais viedoklis ir tāds - ja esi kaut ko darījis, tad ir bijušas problēmas. Ja neko nedari, tad arī problēmas nav. Tāds vien iespaids man arī palika - ielika par Latvijas Bankas prezidentu kolēģi - tautfrontieši, jo nekam citam nebija derīgs. Tikai sēdēt kantorī, parakstīties par naudas saņemšanu un naudas izsniegšanu. Gan jau, ka īstie lēmēji bija citi. Tātad, sēžu laukos, mūrēju kamīnu un radio saka, ka tas un tas "atstāj Latvijas Bankas prezidenta posteni". Uz ko es uzreiz pateicu, ka būs jauna partija, kas Latviju stums Eiropas Savienībā. Pēc pusgada partija bija nodibināta un ievēlēta. Pie tam ar nenormālu reitingu. 60% ievēlēja Jauno Laiku. Pie tam 30% no vēlētājiem ievēlēja konkrēti Eināru Repši.
Plānprātīgu debīliķu pulks. Kāpēc pulks? Tāpēc, ka skaitā ļoti daudz. Katrs trešais LR pilsonis - ir ļoti ļoti daudz. Pie tam tik apskaužama vienprātība! Kāpēc plānprātīgs? Tāpēc, ka noticēja, ka politiķi ir jauni (partijas nosaukums Jaunais Laiks it kā izteica to, ka politikā ienāk ne tikai jauna partija, bet arī cilvēki jauni). Politika ir veca, jo meli ir veci (kā darbība - to iemācās bērni jau bērnudārza vecumā). Politoloģija ir viltus zinātne, jo nevar pētīt to, kā nav. Tad varbūt labāk to nosaukt par sofoloģiju un demaloģiju? Kāpēc debīliķi? Kā var nosaukt tos, kas tic partiju solījumiem? Vai partijas ir kaut kāds dzīvs organisms, kas savācas (kā šūnas vienā veselā), paiet laiks, tā pajūk. Pēc tam savācas nedaudz savādākā sastāvā. Un ko tad? Tā jau ir cita partija? Tagad jau to, ko sola, NOTEIKTI izpildīs. Nebūs tā, kā bija iepriekš. Būs savādāk... Tam es piekrītu. Rezultāts būs savādāks. Bet solījumi izpildīti nebūs. Jo mūsu politiķi ir gatavi sasolīt zilus brīnumus, lai tiktu ievēlēti. Un, kas ir visinteresantākais - tos ievēl. Pēdējās pašvaldību vēlēšanas ir tam pierādījums. Stulbi. Kas tos ievēl? Debīliķi. Tādi mēs esam. Plānprātīgi debīliķi.