Beidzot esam tikuši līdz mūsdienu lielākajam sasniegumam videofilmu ciparošanā:
DVD formāts
DVD - Digital Video Disc / Digital Versatile Disc - disku ražošanas standarts. No sākuma, kad tika sarēķināts jaunais MPEG-2 standarts, parādījās jautājums par lielu datu masīvu glabāšanas vietu, jo MPEG-2 formāta filmas bitrate ir līdz 6 Mbit/sec (!) un vienai filmai, kas aizņem vismaz 4 GB vajadzētu novietoties uz viena diska. Izeja varētu būt kompaktdiska dvīņubrālis, tikai ar desmit reizes lielāku apjomu. Kad beidzot 1996. gadā šī DVD tehnoloģija bija gatava, palika skaidrs, ka šie nieka astoņi (!) gigabaiti, kurus viens DVD disks ir spējīgs turēt, ir normāls datu apjoms, un nevienu ar to nepārsteigsi. Un tā Digital Video Disc palika par Digital Versatile Disc jeb ciparu disks obščevo naznačeņija... Patreiz ir DVD-ROM un DVD-RAM ierīces. Ar nepacietību gaidu, kamēr parādīsies DVD-R un DVD-RW ierīces.
Ar ko tad TĀDU atšķiras DVD no VCD un MPEG filmiņām ? Pirmkārt, ar augsto attēla izšķirtspēju 720x480 vai 720x576 punkti un 30 vai 25 kadri atkarībā kas to atkodē NTSC vai PAL. Sakarā ar to, ka uz viena DVD diska var iegāzt līdz 8.6 GB informācijas un filmas parasti nav tik lielas, lai aizņemtu pilnu disku, tad uz šī paša DVD diska var ierakstīt dažādus navorotus, kā piemēram skaņu celiņus vairākās valodās, vairākos formātos (kā piemēram oriģinālvalodā Dolby Surround 5.1, dublējums citā valodā, režisora komentāri utt), subtitrus vairākās valodās, reklāmas rullīšus, Making of Movie utt...
Ko dod parastam neeksperiencētam mājas skatītājam šādas filmas skatīšanās? BAUDU... ja ir nepieciešamā aparatūra DVD filmu skatīšanai un klausīšanai.
Ja ir stacionārs DVD pleijeris, kam ir Dolby Surround 5.1 dekoders (citādi saukts AC3), tad filmas attēls, kuram vajadzētu būt uz vismaz 27" televizora ekrāna, kopā ar pieckanālu skaņu pārvērš parasta dzīvokļa parastu istabu par mājas kinozāli. Tas ir Home Cinema vai Home Theater. Tie, kam ir "gudrais" stereo skaņas izvērsējs uz četriem vai pieciem kanāliem, diemžēl kļūdās, domājot, ka Dolby Surround 5.1 un tas Surround, kas ir viņiem, ir viens un tas pats. Palasiet dokumentāciju. AC3 tiek ierakstīti visi pieci kanāli (+1 sabvūferim) atsevišķi, bet kanālu izvērsējs vienkārši imitē telpisku skaņu... Tātad, skatoties DVD filmu ar visu attiecīgo aparatūru, tiek panākts kinoteātra efekts. Varbūt par pārāk lielu naudu ;)
Sakarā ar šo lielo naudu, visas DVD filmas un DVD pleijeri ir aizsargāti pret kopēšanu un atkodēšanu. Ir vairāki aizsardzības algoritmi: APS (Analog Protection System), SCMS (Copy Generation Management System), CSS (Content Scrambling System), CPPM (Content Protection for Prerecorded Media), CPRM (Content Protection for Recordable Media), DCPS (Digital Copy Protection System). Laikam vienīgā aizsardzība, kas ir tikusi iebāzta DVD filmās, un kuru ilgu laiku nevarēja uzlauzt, bija CSS, kas arī atbild par reģionālajiem kodiem (visa planēta ir sadalīta 7 reģionos, piem. 1.reìions ir ASV un 1. reģiona filmas vajadzētu redzēt tikai ar 1. reģiona DVD pleijeri).
Diemžēl DVD filmas ir dārgas (vismaz pie mums)... Aiz dīķa DVD filmas maksā gandrīz tikpat cik videokasetes, bet pie mums vismaz 10 reizes dārgāk...
Aptuveni pirms gada parādījās programmiņa DeCSS. Visi, kas lasa delfos, būs pamanījuši čupiņu ar rakstiem par DeCSS, par autortiesību sargājošajiem vīriem, kas tiesā nepilngadīgos dāņu bērnus utt... Tātad, parādījās programmiņa, kas novāc CSS kodu (atkodē failu), un kopš tā brīža varēja sākt kopēt šīs DeCSSotās DVD filmas pa labi un pa kreisi. Tā radās pirmie DVD pirāti...
Tiesa, tagad DVD ražotāji jau ir uzsākuši jaunu kopēšanas aizsardības tehnoloģijas ieviešanu, kas saucas par kaut ko video ūdenszīmēm līdzīgu (watermarks). Princips ir ļoti vienkāršs : DVD plūsma ir aptuveni 5-6 MBit liela. Ūdenszīmes ir aptuveni 2 biti. Un speciāls čips šos ūdenszīmju bitus ņems nost. Mani tikai ļoti uztrauc viena lieta - kā vecie DVD pleijeri dabūs šos bitus nost, jo tiem par watermarkiem nekādas sajēgas taču nav... Bet CSS paliks tik un tā, kaut gan jēgas no tā vairs nav.
Tagad lūdzu uz MPEG4 sadaļu ;)